No 6. novembra līdz 2027. gada 10. janvārim Jūrmalas muzejā skatāma Evijas Freidenfeldes izstāde "Visuma diedzēšana". “Visuma diedzēšana” ir izstāde par atmiņu un mūsu attiecībām ar pasauli, kurā dzīvojam, un par pēdām, ko šīs attiecības atstāj.
Parasti domājam par atmiņu kā par kaut ko, kas pieder cilvēkam. Taču informācija glabājas un tiek nodota tālāk arī ārpus cilvēka – vietās, dzīvajos organismos, priekšmetos un apkārtējā vidē. Sēkla nes informāciju par to, no kā tā radusies un par ko tā var kļūt. Koka gadskārtās saglabājas augšanas apstākļu pēdas, bet pilsētas mūri glabā dažādu laiku nospiedumus. Pasaule ap mums nepārtraukti kaut ko saglabā, pārveido un nodod tālāk.
Savā mākslinieciskajā praksē Evija Freidenfelde šo attiecību telpu sauc par Atmiņu lauku. Tas nav nemainīgs atmiņu arhīvs. Atmiņu lauks rodas sastapšanās brīdī – starp cilvēku un vietu, dzīvo un nedzīvo, iepriekš notikušo un tagadnes pieredzi – un mainās līdz ar katru jaunu mijiedarbību.
Mākslinieces darbos būtiska ir arī matērijas spēja mainīties mijiedarbībā. Ogle nosēžas un atstāj samtainas pēdas, grafīts maina virsmu un atstaro gaismu, pigments ūdens ietekmē plūst un granulējas, bet papīrs deformējas. Daļu šo procesu māksliniece vada, bet daļu ļauj noteikt pašiem materiāliem. Tādēļ darba virsma nav tikai attēls – tā saglabā arī sava tapšanas procesa pēdas.
Izstādes nosaukumā ietvertā diedzēšana ir gan reāls process, gan metafora. Sēkla sevī nes pagātnes turpinājumu un nākotnes iespēju. Līdzīgi ir ar cilvēka rīcību un izvēlēm – mēs varam iesēt bailes un iznīcību, bet varam sēt arī rūpes, zināšanas un sadarbību. Ne vienmēr iespējams paredzēt, par ko pārvērtīsies sākotnējais impulss. Katrs no mums kaut ko atstāj pasaulē, un kaut kas no tā turpina augt arī bez mums.
Tādēļ “diedzēt Visumu” nozīmē piedalīties pasaules turpināšanā, apzinoties, ka cilvēks nav tās centrs, bet viena daļa no daudz lielāka attiecību tīkla.
Izstādes gleznās un objektos atkārtojas sēklas, lauka, pilsētas, ūdens un gaismas motīvi. Daļa tēlu ir metaforiski, citi tikai nojaušami – tie parādās un izzūd kā kaut kas pazīstams, ko vairs nespējam precīzi atsaukt atmiņā. Tieši šādā sastapšanās brīdī mēs ieejam Atmiņu laukā.