Mārtiņš Vesperis
Jūrmalas muzeja pētnieks
Nozīmīgāko dziedniecisko avotu kūrvietas Latvijā līdz Pirmajam pasaules karam
Kūrorti – apvidus ar dabīgiem dziedniecības faktoriem (bioklimatiskās īpatnības, minerālūdeņi, dūņas u. c.), kas izmantojami ārstniecībā. Pēc ārstnieciskajiem faktoriem kūrortus iedala trīs galvenajās grupās. Visplašāk zināmie ir balneoloģiskie kūrorti ar minerālūdens kūrēm. Sērūdeņus izmanto ārīgi peldēm vannās un iekšķīgi kā dzeramo minerālo ūdeni, kā arī inhalācijām. Sērūdeņu vannas paaugstina organisma tonusu, uzlabo asinsriti un vielmaiņu. Iekšķīgi sērūdeņus lieto galvenokārt gremošanas un vielmaiņas slimību ārstēšanai, bet inhalāciju veidā – elpošanas slimību simptomu samazināšanai.
Latvijas teritorija ir bagāta ar dziednieciskiem minerālūdens avotiem, kas gadsimtiem ilgi tika izmantoti tautas dziedniecībā. Šos avotus sauca par svētavotiem, un cilvēki pateicībā par dziedināšanu tiem ziedoja rotaslietas, monētas un citas sev piederošas lietas.
Pirmās rakstītās ziņas par minerālavotu izmantošanu ārstniecībā parādās 15. gadsimtā, kad Rīgas birģermeistars Johans Soltrumps (?–1477) un citi bagāti rīdzinieki ārstējās Baldones sēravotā, sauktā arī par „Jaunības avotu”, kas atrodas 33 km uz dienvidaustrumiem no Rīgas. Savukārt Kurzemes hercogistes augstmaņi augstu vērtēja Bārbeles sēravota dziednieciskās īpašības. Sēravotu ūdeni lietoja ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi – gan tīrā veidā, gan kopā ar pienu vai augu novārījumiem.
Sākot ar 17. gadsimtu, pie dziedniecības avotiem sāka veidoties pirmie kūrorti. Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera (1610–1682) laikā pie Bārbeles sēravota pastāvēja vannu iestāde, par kuras darbību plašāka informācija nav zināma. 1739. gadā Rīgas pilsētas ārsts Teofils Benjamins Grāfs (1700–1767) aizveda uz Bārbeles sēravotu ārstēt desmit saslimušus Rīgas garnizona kareivjus. Ārsts ziņojis Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam (1690–1772), ka Bārbeles avota ūdens viņa slimniekiem palīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles. Pamatojoties uz ārsta ziņojumu, hercogs licis nopirkt apkārtējo zemesgabalu un uzcelt pie avota vannu iestādi, bet tas netika realizēts.
18. gadsimtā kūrortu attīstību pēc Rietumeiropas paraugiem Krievijas impērijas teritorijā veicināja Krievijas cara Pētera I (1672–1725) izdots rīkojums par dziedniecisko minerālūdens avotu meklēšanu. Gadsimta beigās atzīti sava laika speciālisti veica Bārbeles un Baldones sēravotu ūdens ķīmiskās analīzes, kuras apliecināja to dziednieciskās īpašības. 1792. gadā tika izdota Krievijas imperatores Katrīnas II (1729–1796) pavēle par Baldones labiekārtošanu atbilstoši kūrvietas statusam. Savukārt 1797. gadā Kurzemes gubernators lūdz Krievijas imperatoram Pāvilam I (1754–1801) atļauju ierīkot Baldonē ārstniecības iestādi. Pēc atļaujas saņemšanas tika izveidota pirmā vannu iestāde Baldones apkārtnē ar piecām vannām. 19. gadsimta sākumā apmeklētāju skaits Baldones kūrortā ievērojami palielinājās, 1807. gadā sasniedzot 500 cilvēku, un tas bija viens no populārākajiem kūrortiem Krievijas impērijā. 1838. gadā Baldones kūrortam parādās nopietns konkurents – Ķemeru kūrorts. Kūrviesu skaits Baldonē samazinājās un kūrorta attīstība uz laiku apstājas. 20. gadsimta sākumā tika uzcelta pansija „Baltā pils”, izveidots parks – rezultātā kūrviesu skaits palielinājās.
Ķemeru sēravotus ārstniecībā sāk izmantot jau 18. gadsimta beigās. Pirmās Ķemeru sēravotu ķīmiskās analīzes 1801. gadā veica Pēterburgas galma aptiekārs Tobiass Lovics (1757–1804). Strauja Ķemeru kūrvietas attīstība sākās pēc tam, kad Baltijas ģenerālgubernators barons Magnuss fon Pālens, trīs vasaras izbaudījis Ķemeru sēravotu dziedniecisko spēku, pavēlēja izstrādāt vannu iestādes projektu, nosusināt purvu un sakārtot ceļus. Par oficiālo kūrorta dibināšanas datumu uzskata 1838. gada 6. jūliju, kad tiek atklāta vannu iestāde ar 20 vannām. Nopietnas izmaiņas Ķemeros notika ārsta Aleksandra Lozinska (1868–1961) laikā no 1904. līdz 1914. gadam: tad Ķemeros tika uzceltas jaunas vannu iestādes, administrācijas un citas ēkas, turpināti apkārtnes labiekārtošanas darbi, ierīkota 6 km gara tramvaja līnija no Ķemeriem līdz jūras krastam, kā arī publicēti kūrorta ceļveži trīs valodās (krievu, vācu un latviešu) un ārstēšanās instrukcijas.
