No 6. novembra līdz 2027. gada 21. februārim Jūrmalas muzejā skatāma izstāde "Hilda Vīka (1897-1963). Nosargātā. Citādais". Ieskandinot gleznotājas Hildas Vīkas gaidāmo 130. jubileju, tapusi izstāde ar mākslinieces darbu izlasi no privātkolekcijām. Ekspozīciju papildina viņai piederējuši priekšmeti un viņas sarakstīto literāro darbu izdevumi, arī manuskripti. Sasaistot mākslinieces radošo mantojumu ar Jūrmalu, aplūkota viņas saikne ar Ķemeriem kā dziedniecības vietu.
Hilda Vīka (Hildegarde Natālija Vīka-Eglīte, 1897–1963) – savdabīga figūra latviešu glezniecībā, kuras dekoratīvais rokraksts Latvijas mākslas ainavā uzplauka 20. gs. 30. gados. Viņas daiļradē ir daudz autobiogrāfisku motīvu, īpaša vieta izteikti femīnam (sievišķam) skatījumam. Ikdienas plūdums savijies ar iztēli, radot teiksmaini romantisku, poētisku atmosfēru. Raksturīgs zināms naivisms, dekorativitāte. Īpaši izcelts sievietes tēls, bieži – juteklisks, – kuram māksliniece nereti piešķīrusi savus sejas vaibstus. Hilda Vīka strādājusi eļļas glezniecības tehnikā, akvareļtehnikā un grafikā. Glezniecību viņa apguva Romana Sutas, Augusta Zauera un Ugas Skulmes studijās. Kopš 1927. gada jaunā māksliniece piedalījās biedrības “Zaļā vārna” un Latvijas Kultūras fonda rīkotajās izstādēs.
Zīmīga vieta šajā izstādē arī ir Vidvudam Eglītim (1913–2003), H. Vīkas vīra literāta Viktora Eglīša dēlam, kurš nosargāja lielu daļu gleznotājas radošā mantojuma. Tad, kad mākslinieces dzīve pēc piedzīvotajiem zaudējumiem sarežģījās, Vidvuds Eglītis līdzēja nosargāt viņas gleznas. Vēlāk Vidvuds palika vienīgais mākslinieces tuvinieks dzimtenē. Hildas māte bija mirusi, vīrs Viktors traģiski gājis bojā, bet vīra otrs dēls Anšlavs Eglītis — emigrējis. Vidvuds Eglītis ne vien glabāja H. Vīkas darbus, bet arī rūpējās, lai tie tiktu izstādīti. Lai gan Vidvuds allaž it kā nedaudz palicis sava talantīgā un spožā brāļa Anšlava ēnā, arī viņa aizraušanās bija māksla. Ir saglabājušies Vidvuda skiču bloknoti, akvareļskices.
Izstādē eksponētie darbi aptver dažādus H. Vīkas radošos posmus, pamatā gan akcentējot viņas glezniecības “zelta laikmetu”, viņai īpaši raksturīgo izteiksmi. Agrīnajos 20. gs. 20. gadu beigu studijās tēlota dzimtās Ķīpsalas apkārtne, kolorīts vēl patumšs, dominē patumši zemes toņi. 20. gs. 30. gadu darbos samanāmas Art Deco ietekmes, aizrautība ar modē nākušo Tālo Austrumu tēmu, bet īpaša vieta senlatviskās dzīves stilizācijām, mitoloģiskajai tēmai. Tas pauž gan 30. gadu otrajā pusē aktuālo nacionālā romantisma atdzimušo patosu, gan H. Vīkas saikni ar dievturību.
Dzidri, krāsās dzīvespriecīgi, arī liegi ir H. Vīkas akvareļi – cikli “Austrumnieces” un “Āfrikas” sievietes, teiksmaini alegorisko, mitoloģisko sižetu sērija (“Ziema”, “Pavasaris”, “Pērkontēvs”, “Pie avota” utt.). Apcerīgs un klusinātāks kolorīts ir 20. gs. vidū tapušajiem akvareļiem, kur ietiecas jau cita apkārtējās realitātes izjūta. Pasaule skatīta caur vieglu skumju rastru (“Pamestā”, “Jaunā lopkope”, “Lietusgāze”). Arī cenšoties tuvināties jaunās realitātes uzstādījumiem 20. gs. vidū, H. Vīka saglabā poētiski lirisku traktējumu saviem tēliem.
Vēl cita estētika ir lielformāta darbiem eļļas tehnikā – Vidvuda Eglīša portrets (20. gs. 30. gadi) un citas ģīmetnes, dekoratīvas stilizācijas manierē darinātā “Madonna ar bērnu” (1930), vitāli jutekliskais “Dubultakts” (1938), kur māksliniece iegleznojusi sevi un savu dubultnieci un rotājusi tās ar sev piederošām rotaslietām. Viena no gleznā attēlotajām H. Vīkas aprocēm aplūkojama šajā izstādē. Zudušu ēru glabā glezna “Inciems” (20. gs. gadi), kurā iemūžināta Inciema muiža, Eglīšu mājvieta, viņu “pansija pilī”. Rezignācija un skumjas ieskanas darbos “Nebūt vairs drupām” (1945), “Pašportrets” (20. gs. vidus). Izstādē skatāma arī viena no H. Vīkas darinātajām grafikām – “Parādība” (1928).
Izstāde sniedz unikālu iespēju iepazīt H. Vīkas daiļradi: liela daļa darbu plašākai sabiedrībai skatāmi pirmo reizi, daudzi no tiem līdz šim bijuši pazīstami tikai no krāsainām vai melnbaltām reprodukcijām senos ilustrētajos žurnālos.
Izstādē eksponēti H. Vīkas un V. Eglīša darbi no privātkolekcijas un galerijas “Jēkabs”, priekšmeti no “Majoru grāmatu nama”, Dobeles novada muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja un Turaidas muzejrezervāta krājumiem.
Izstādes autori: Līvija Baumane-Andrejevska, Kristaps Laucis. Māksliniece: Marianna Lapiņa.