Kūrorti un kūrārsti Jūrmalā 100 gadu laikā. No 19. gadsimta līdz 1. pasaules karam.

 

Ķemeru sēravotus ārstniecībā sāka izmantot 18. gadsimta beigās, bet pirmie peldviesi jūrmalas zvejniekciemos sāka ierasties 19. gadsimta sākumā. Pilsētu augstākās kārtas un vidusšķiras pārstāvji jūras piekrasti kā atpūtas un ārstniecības vietu izvēlējās galvenokārt tāpēc, ka pilsētās valdīja antisanitāri apstākļi. Savukārt Rīgas jūrmalā 19. gs. 20. gados sāka veidoties pirmie peldmiesti. Tur ieradās cilvēki, kuriem jūrmalu ārstēšanās nolūkos bija ieteicis apmeklēt ārsts. Tā kā minētais apvidus ir bagāts ar dabīgiem dziedniecības faktoriem (bioklimatiskās īpatnības, minerālūdeņi, dūņas u. c.), 100 gadu laikā abas kūrvietas kļuva par galvenajām Krievijas impērijas aristokrātijas, elites un augstākās vidusšķiras atpūtas vietām.

Pirmās Ķemeru sēravotu ķīmiskās analīzes 1801. gadā veica Pēterburgas galma aptiekārs Tobiass Lovics (1757–1804) un 1818. gadā pirmais latviešu dabaszinātnieks profesors Dāvids Hieronīms Grindelis (1776–1836). Pirmo peldu iestādi pie sēravotiem uzcēla 1825. gadā, bet pēc diviem gadiem tā nodega. Strauja Ķemeru kūrvietas attīstība sākās pēc tam, kad Baltijas ģenerālgubernators barons Magnuss fon Pālens (1779–1863), trīs vasaras izbaudījis Ķemeru sēravotu dziedniecisko spēku, pavēlēja izstrādāt vannu iestādes projektu. Par oficiālo kūrorta dibināšanas datumu uzskata 1838. gada 6. jūliju, kad tika atklāta vannu iestāde ar 20 vannām. 1842. gadā Ķemeros ārstējās 250 kūrviesu. 1878. gadā profesors Georgs Tomss (1843–1902) veica pirmo dūņu analīzi un, atklājot to ārstniecisko iedarbību, dūņas plaši sāka izmantot dziedniecībā. No 1904. līdz 1914. gadam Ķemeru kūrvietas direktors bija ārsts Aleksandrs Lozinskis (1868–1961) – zinātniskās balneoloģijas pamatlicējs Krievijā. Viņa darbības laikā veikta nopietna kūrorta dziedniecisko avotu izpēte, uzceltas jaunas vannu iestādes, administrācijas un citas ēkas, turpināti apkārtnes labiekārtošanas darbi, ierīkota 6 km gara tramvaja līnija no Ķemeru dzelzceļa stacijas līdz jūras krastam, kā arī publicēti kūrorta ceļveži un ārstēšanās instrukcijas. 1913. gadā Ķemeros ārstējās jau vairāk nekā 8 tūkstoši kūrviesu.

19. gadsimta 20. gados par kūrortu sāka veidoties arī Rīgas jūrmala. Pirmā kūrmāja tika uzcelta 1827. gadā Mellužos. Sākot ar 19. gadsimta 40. gadiem, rīdzinieki iegādājās vai īrēja zemesgabalus jūras tuvumā un sāka celt pirmās vasarnīcas, kas bija pamats kūrmiestu izveidei Dubultos, Majoros, Asaros, Bulduros un citur Rīgas jūrmalā. Pirmo peldu iestādi “ar tvaika aparātu” Dubultos uzcēla 1858. gadā, bet pirmo privāto dziedniecības iestādi 1870. gadā Dubultos atvēra Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas anatomijas profesors Johans Kristiāns Nordštrēms (1817–1885). 1906. gadā Edinburgā ārsts Mihails Maksimovičs (1867–1923) atvēra savu sanatoriju.

Līdz ar kūrortu attīstību un to, ka kūrorta apmeklējums kļuva par turīgāko sabiedrības pārstāvju dzīvesstila sastāvdaļu, 19. gadsimtā parādījās jauna profesija ārstu darbībā – kūrārsts. Pirmais pastāvīgais ārsts Ķemeru kūrvietā no 1840. līdz 1844. gadam bija Georgs Magnuss. Ķemeros medicīniskos padomus sniedza ārsti, kuri kūrsezonas periodā praktizēja Ķemeros, daļēji privātpraksēs, daļēji Ķemeru peldu iestādes ārstu kabinetos. 1913. gadā Ķemeros vasaras sezonā pieņēma 17 ārsti, starp tiem dermatovenerologs Pēteris Sniķers (1875–1944), Dr. med. Eduards Kalniņš (1869–1949), sieviešu slimību un dzemdniecības palīdzības ārsts Georgs Veidenbaums (1868–1837) un nervu un psihisko slimību ārsts Hermanis Idelsons (1869–1944), kuram bija sava privātsanatorija.

Rīgas jūrmalā 1837. gada vasaras sezonā Dubultos sāka strādāt pirmais kūrārsts Dr. med. Vilhelms Sodofskis (1797–1858), pirmā Rīgas jūrmalas medicīniskā apraksta “Das Seebad zu Dubbeln” [“Peldu vieta Dubultos”] (1839) autors. Nākamais ārsts Ernsts Merķelis (1810–1863) turpināja kūrvietas izpēti. Bulduros pirmais ārsts no 1863. gada bija Rīgas medicīnas administrators Eižens Bohmanis (1836–1901). Pirmais ārsts Majoros no 1876. gada bija Jegils Hībners (1835–1891). Turpmāk šeit praktizēja ārsti Džons Stafenhāgens (1842– 1916?), Oto Tilo (1848–1917), Vladimirs Kuharenko (1873–1939?), Sergejs Musinovičs (1863–1931), kā arī citi. Asaros no 1895. gada strādāja ārsts Alberts Henko (1849–?) un citi. Sezonas laikā Rīgas jūrmalā 1880. gadā strādāja 10, bet 1910. gadā jau 60 ārsti.

20. gs. sākumā kūrsezona Ķemeros un Rīgas jūrmalā ilga no maija sākuma līdz 1. septembrim. Galvenokārt tika ārstētas locītavu un muskuļu reimatisma slimības, sieviešu slimības, iekaisuma slimības, kaulu un locītavu tuberkuloze, rahīts, hronisks prostatīts, uretrīts, cistīts, ādas slimības, venēriskās slimības un citas. Ķemeru kūrortā ārstēja arī visas akūtās slimības ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, aneirismas, sirds slimības, asinsvadu aterosklerozi, hronisku plaušu iekaisumu, hemofīliju, progresējošu paralīzi un garīgās slimības, smadzeņu paralīzi, cerebrālo trieku, epilepsiju, karbunkulus, ļaundabīgus audzējus un citas veselības problēmas.