Līga Strazda
Jūrmalas muzeja pētniece
Ko gan, pētot Jūrmalas zvejniekus, nevar uzzināt! Izrādās, zvejniekiem nekas nav bijis pretī filmēties kino, uz brīdi nokļūstot slavas starmešos, bet filmā tēlotie zvejnieku ģimenes locekļu konflikti nav gājuši secen arī dzīvē.
Pašlaik Jūrmalas muzejā top pētījums par Jūrmalas un tās apkārtnes zvejniekiem. Zināšanu ainava pamatā veidojas no dokumentiem, bet to papildina arī dažādu avotu liecības par notikumiem zvejnieku privātajā dzīvē. Tas palīdz iztēlei radīt īstus cilvēkus, kuri ir dzīvojuši, domājuši, jutuši. Šoreiz stāsts būs par zvejniekiem Borkiem no Buļļuciema.
1939. gada vasarā ar teju vai Holivudas vērienu un tādām pašām ambīcijām Rīgas līča piekrastē režisors Vilis Lapenieks uzņēma mākslas filmu “Zvejnieka dēls”. Liela daļa filmas tika filmēta Buļļuciemā – Jūrmalas galā, kur Lielupe ieplūst jūrā. Masu skatos kopā ar aktieriem filmējās arī Buļļuciema īstie zvejnieki. Viens no viņiem bija 76 gadus vecais Jēkabs Borks, ko pēc filmas noskatīšanās intervēja avīzes “Rīts” korespondents. Viņš gribēja zināt, vai filma līdzinās zvejnieku dzīvei un vai zvejnieka darbs ir grūts. Jēkabs Borks atbildēja: “Ir grūts un nav grūts. Kā to ņem. Ja darbs patīk — nav grūts. Ja strādāt negrib, tad viss ir grūti, ko dara. Es cita darba negribētu. Mans tēvs bija zvejnieks, mans vectēvs arī un mani dēli par pilsētu pat nedomā. Mani senči un es un tie, kas nāks pēc manis, dzīvoja un dzīvos Buļļu ciemā Rogu mājās. Laikam tamdēļ tie vietējie mani uzvārdā nemaz nesauc, bet tikai par Rogu tēvu vien… [filmā “Zvejnieka dēls” ] viss patika, bet visskaistākā bija jūra. Tā jau mums ir maizītes devēja — kā tu nemīlēsi to, kas tev dod galveno! Viss filmā bija tik dabīgi, tik patiesi, it kā es nemaz uz Rīgu nebūtu atbraucis, bet visu redzētu turpat Buļļu ciemā. Jā, tāda ir zvejnieku dzīve.”
Jēkabs Borks pacilāti izteicās par savu saimi — par dēliem, kuri uz Rīgu atskrien gan darba, gan prieka pēc, gan par sievu, kura nekad nav redzējusi kino, bet pēc viņa stāsta varbūt būs pierunājama atbraukt paskatīties, tomēr Borku ģimenē bija savas raizes, ko nācās risināt tiesu iestādēs.
Pieminētās Rogu mājas piederēja vairākiem ģimenes locekļiem kopā – 2 brāļiem Jēkabam un Andrejam un 2 māsām Katrīnai un Līzei (Elīzei) Jansonei, dzimušai Borks. Jūrmalas muzeja krājumā esošajās Herberta Legzdiņa atmiņās minēts, ka Rogu mājas atradās aptuveni tai vietā, kur vēlāk zvejnieku kolhozs “Uzvara” uzcēla brīvdabas estrādi. Mūsdienās tas ir aizaudzis klajums aiz autobusa pieturas.
Gan Katrīna, gan Andrejs bija zvejniecības biedrības “Neptūns” biedri. Savukārt Jēkabs, arī zvejnieks, šajā biedrībā nebija iestājies, lai gan lielākā daļa Buļļuciema zvejnieku bija “Neptūna” biedri. Ir zināms, ka Asaros, Kāpu ielā, dzīvojusi Līze Jansone, zvejniece, Rīgas Jūrmalas Zvejniecības biedrības biedre, bet droši apgalvot, ka viņa ir Borku ģimenes pārstāve, nevar. Borku ģimenei piederīgo īpatnība ir, ka uzvārdu tie ir rakstījuši dažādi: Andrejs sevi saucis — “Andrejs Borka”, bet citur viņš parādās kā Borks-Roga. Jēkaba un Katrīnes dokumentos dažreiz ir minēts dubults uzvārds — Borks-Putniņš. Kopumā no dažādiem pirmskara dokumentiem var spriest, ka Borku un Borku-Putniņu uzvārdi Buļļuciemā un arī citur Jūrmalā ir bijis ap 10 personām, kas savā starpā varēja būt radi.
Vairāku laikrakstu policijas apskati ziņo par Katrīnas Borkas nedienām vecumdienās. 1931. gadā viņa ziņojusi policijai, ka brālis izracis viņas pagalmā norakto testamentu. Pēc 6 gadiem Jūrmalas pilsētas valdes pārstāvji ieradās Buļļuciemā pārbaudīt ziņas, ka Katrīna Borks Buļļuciemā dzīvo antisanitāros apstākļos būdiņā kopā ar govi. Savu mītni gandrīz 70 gadus vecā sieviete atteicās pamest. 1939. gadā Jūrmalas pilsētas valde uzdeva nojaukt Katrīnai Borks piederošo daļu no dzīvojamas mājas un saimniecības ēku.
Laikā, kad slavenā filma “Zvejnieka dēls” risināja morālos un materiālos konfliktus Viļa Lāča izdomātā zvejnieku ģimenē, Borku ģimene risināja savus mantiskos konfliktus tiesu iestādēs. Tika izsludinātas vairākas īpašuma izsoles, lai no Katrīnas Borks mājas domājamās daļas piedzītu viņas parādu Jānim Saliņam, kurš, visticamāk, arī bija Līzes Borkas, dzimušas Saliņas, mantinieks, no kuras savu mantojumu daļu bija saņēmusi arī Katrīne Borka. Arī māsa Līze un brālis Andrejs vēlējās piedzīt no Katrīnas īpašuma zināmu naudas summu. Vai un kā atrisinājās Borku ģimenes drāma, bez jauniem avotiem pagaidām nevar pateikt.
