Mārtiņš Vesperis
Jūrmalas muzeja pētnieks
Attīstoties kūrortiem, arvien vairāk tika sekots arī cilvēka diētai – ko viņi lietoja uzturā, atrodoties tur. Ārstēšana, atpūta un ēdināšana ir trīs “vaļi”, uz kuriem balstās slimnieka izveseļošanās, tāpēc ir svarīgi izstrādāt ārstniecisko diētu, lai veicinātu dziedināšanas procesu.
Ar laiku pilnvērtīgas ēdienkartes piedāvājums kļuva par būtisku kvalitātes zīmi ikvienai sanatorijai, pansijai vai cita veida atpūtas vietai. Slimnieka diētu varēja noteikt tikai ārsts speciālists. Tā piemēram, 20. gs. 30. gadu vidū jaunuzceltajā Ķemeru viesnīcā tika pievērsta liela uzmanība uzturam. Tajā ārsta speciālista uzraudzībā tika izstrādāta pamatota ārstēšana ar diētas ievērošanu. Īpaši nozīmīga diētiskā ārstniecība bija vielmaiņu slimību gadījumos – cukurslimības, ģikts jeb podagras un aptaukošanās ārstēšanai. Pareizas ēdienkartes noteikšana, kā arī dūņu peldes, masāžas un romiešu-īru pirts lietošana Ķemeros deva labu rezultātu.
Arī Baldones kūrortā tika domāts par klientu labsajūtu un veselību. Piemēram, 1924. gadā pilna pansija mēnesī maksāja 5000,00 Latvijas rubļu, un tajā tika iekļautas arī pusdienas ar spēcīgu zupu un cepeti, bet trešdienās un svētdienās arī deserts. Vakariņās bija silts ēdiens vai aukstais galds, bet no rītiem un pēcpusdienās bija kafija ar cepumiem. Tolaik tas bija liels retums, ka atpūtniekam tika piedāvāta pansija ar ēdienreizēm trīs reizes dienā. Baldones kūrmājā istaba ar divām gultām mēnesī izmaksāja 1000,00 rubļu, bet trīs istabas ar verandu – 3000,00 rubļu.
Visās Latvijas sanatorijās vai kūrortos tika uzsvērts, ka pareizs ārstnieciskais uzturs ir pamats straujai veselības uzlabošanai. Piemēram, Rīgas grāmatrūpniecības slimo kases atpūtas namā, kas atradās Rīgas apriņķa Bīriņu pagasta Bīriņu muižas pilī, pusdienās pastāvīgi bija trīs ēdieni, kas bija barojoši un daudzveidīgi. Sevi reklamējot, tika ziņots, ka tur esot “lēta maksa un labs uzturs, ko neviena privāta pansija atpūtas meklētājiem nespēj dot”. Savukārt Daugavpilī “Mežciema” balneoloģiskajā un klimatiskajā kūrortā “ēdieni un dzērieni tiek garantēti augstā līmenī kā viesnīcās un restorānos, tā arī pašā kūrortā, kas ir saņemami pēc kartes par samērīgām cenām, atbilstoši viesu garšai un materiālām iespējām”. Pilns uzturs tur maksāja no 3,00 latiem dienā, bet kūrorta viesnīcā no 20,00 latiem nedēļā. Kūrortā atradās arī dārza restorāns ar 300 vietām un priekšzīmīgu virtuvi. Atpūšoties Liepājā, kādā no pansijām tika nodrošinātas trīs ēdienu pusdienas, kas maksāja no 15,00 līdz 30,00 latiem mēnesī, bet dzīvoklis ar pilnu pansiju – no 50 līdz 100 latiem mēnesī.
Savukārt vasaras sezonā Mellužu un Asaru sanatorijās un pansijās viesiem tika piedāvātas zemenes, kas tika izaudzētas vietējos zemeņu dārzos. 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gadu vidū Rīgas Jūrmalas vasarnīcu un pansiju dienas uztura cenas svārstījās no 4,00 līdz 12,00 latiem dienā, kas tolaik nebija lēti. Piemēram, 20. gs. 30. gadu vidū Rīgas mājkalpotāja mēneša alga bija 25,00 lati, kapsētas uzrauga alga skaidrā naudā – 24,00 lati, bet mājas sētnieces alga – 20,00 lati, neskaitot darbinieku nodrošināšanu ar dzīvesvietu. Savukārt kāda dārznieka tīrā samaksa naudā bija 3,00 lati dienā vai 75,00 lati par 25 darba dienām mēnesī. Faktiski uzturēšanos pansijās un vasarnīcās varēja atļauties tikai finansiāli situēti cilvēki.
Pie daudzām sanatorijām bija ierīkotas savas saimniecības vai sakņu un augļu dārzi, kas spēja nodrošināt labus un kvalitatīvus produktus. Šādas savas saimniecības bija gan Sužu muižā, gan Latvijas Sarkanā Krusta visās sanatorijās, gan arī daudzās Slimokasu sanatorijās. Zīmīgi, ka pirms Otrā pasaules kara sanatorijās varēja tikt izmantotas arī jaunas, līdz tam mazzināmas diētiskās ārstniecības metodes konkrētu slimību ārstēšanai. Piemēram, 20. gs. 20. gadu sākumā Francijā plaušu tuberkulozes ārstēšanā sāka izmantot Rižē metodi, kur tuberkulozes slimnieku ārstēšanai uzturā deva izspiestu jēlas gaļas sulu.
Pēc Latvijas okupācijas visas sanatorijas, atpūtas nami, pansijas un citas ārstniecības iestādes tika nacionalizētas. Rezultātā tika izveidota kopīga apkalpošanas sistēma. Padomju Savienībā izstrādāja 15 ārstniecisko diētu ēdienkartes, kuras izmantoja konkrētu slimību ārstēšanai. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikas (LPSR) sanatorijās, pansionātos un atpūtas namos piedāvāja ēdienkarti uz nedēļu ar 15 diētām, kas nesaturēja konkrētu ēdienu uzskaitījumu, bet gan deva iespēju izvēlēties no vairākiem pirmajiem un otrajiem ēdieniem. Piemēram, tiem, kuriem bija nepieciešams zaudēt lieko svaru, tika ieteikta 8. diēta, kas saturēja pazeminātu tauku un ogļhidrātu daudzumu un paredzēja kefīra un salātu atslodzes dienas.
Jāņa Fabriciusa kardioloģijas sanatorijā bija izstrādāta kompleksā ēdienkarte pirmajam, piektajam un desmitajam ārstnieciskajam galdam, kuros tika nodrošināta noteiktās diētas ēdienkarte. Aizkuņģa dziedzeru slimību ārstēšanai noteica 5. diētu, kuras mērķis bija pasargāt aknu funkciju un stimulēt aizkuņģa dziedzera sulas un normālu zarnu trakta darbību. Piemēram, nedēļā atļāva ēst vienu līdz divas olas, turklāt sakultā vai vārītā veidā, bet kategoriski bija noliegts lietot jēlas.
Lai nodrošinātu kvalitatīvu un labu pārtiku, arī Padomju Savienības laikā pie daudzām sanatorijām un atpūtas namiem bija savas palīgsaimniecības. Piemēram, palīgsaimniecība “Cīrulīši” Cēsu rajonā apgādāja pansionātu “Cīrulīši”, palīgsaimniecība “Ausma” Valmieras rajonā – sanatoriju “Līči”, bet palīgsaimniecība “Durbe” Tukuma rajonā apgādāja sanatorijas “Ķemeri” un “Jaunķemeri”.
Nereti bija gadījumi, kad sanatorijas, pansionāta vai atpūtas nama iemītnieki sūdzējās par apkalpojošā personāla nolaidību, nekvalitatīvu pārtiku vai noteiktajai diētai neatbilstošu ēdienu. Piemēram, 20. gs. 50. gadu vidū kūrortā “Liepāja” tika ziņots par sliktu ēdienu. Tur bieži netika ievērota izstrādātā pareizā diētu ēdienkarte, kā arī tika pasniegta saziedējusi vai sliktas kvalitātes maize, bojātas olas, ēdienos bieži bija svešķermeņi un tamlīdzīgi.
